10gadini

Pavasaris vēl ir aiz sniega un darbu kalniem. Ir ziemas vidus – pārdomu, plānu kalšanas un spēku krāšanas laiks, lai ar pirmajiem siltajiem saules stariem paceltos spārnos un aizlidotu… Arī mēs, Luksemburgas Dzērves, kavējamies pārdomās un atmiņās. Marta sākumā paies 10 gadi kopš dienas, kad Aigas mājās Nitelā pirmo reizi sapulcējās dažas mammas ar bērniem, lai kopā pamēģinātu iet vēl neiemītu taku – latviešu folkloras taku. Toreiz pat nenojautām, kur šī taka mūs aizvedīs, un ko mēs pa ceļam pieredzēsim. Skatoties atpakaļ, jāatzīst, ka šie ir bijuši bagāti desmit gadi. Spriediet paši …

Šo desmit gadu laikā Dzērves ir piedalījušās XXIV un XXV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, X un XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un trijos starptautiskajos folkloras festivālos BALTICA. Mums ir bijušas burvīgas vasaras nometnes Medņevā un Alsungā. Pa ceļam esam satikuši daudz labu draugu un atbalstītāju, no kuriem tik daudz esam mācījušies: Zani Šmiti, Ilgu Reiznieci un “Iļģus”, Dinu Liepu, “Egli”, “Grodus”, Daci Circeni un Ēriku Zepu, Aivaru Zariņu, Janīnu Kursīti, Igauņu ģimeni, “Putnus”, Vītolu ģimeni, Ivetu Tāli, Līgu Reiteri, Ilmāru Mežu, Aneti Karlsoni.

Pirmajai nedrošajai uzstāšanās reizei Poliglotu klubā ir sekojuši citi koncerti un danču vakari gan Luksemburgā, gan Briselē, gan citur kaimiņvalstīs. Vairākkārt esam skaisti vadījuši krustabas un esam iemēģinājuši roku arī kāzās. Un ir izdots arī Dzērvju mūzikas albums, par ko pašiem un citiem prieks.

Aizrautīgi esam svinējuši savas līdzšinējās dzimšanas dienas, Lielo dienu, Jāņus, Mārtiņus un Ziemassvētkus, šim nolūkam piesavinoties dažu labu vietējo kalnu (mums joprojām ir gan Dzērvju kalns, gan Saules kalns). Nesavtīgi esam atvēlējuši savas mājas svētkiem un mēģinājumiem, un ciemiņu naktsmājām.

Pa šo laiku mums ir sakrātas vairākas dziesmu burtnīcas, un esam mācījušies spēlēt visdažādākos tautas mūzikas instrumentus: kokli, cītaru, mandolīnu, ģīgu … Ir sagādāti tautastērpi un apgūti tautastērpa nēsāšanas smalkumi.

Un nemaz negaidījām, ka taka – ceļš – lielceļš kādā brīdī sazarosies, varbūt pat izbeigsies, un tālāk ritēs citādāk nekā bija pierasts. Gluži kā vilnis, kas uzbango un norimst, bet jūra paliek, un nāk citi viļņi. Pirms 10 gadiem Dzērves bija vieta, kur patverties, kad apkārt viss vēl svešs un neiepazīts, un mazliet tā kā gribas mājās, kur viss ir zināms un savs. Gadiem ritot, šķiet, visi esam atraduši (vai domājam atraduši) savu vietu šajā pasaules malā (vai vidū, kā nu kuram liekas). Un dzīve rit tālāk – ar saviem cilvēkiem, ar saviem darbiem, ar savām interesēm. Un šķiet, ka loks ir noslēdzies. Pirms desmit gadiem sākām ar mazajām Dzērvēm, un šobrīd atkal visaktīvāk darbojas tieši mazās Dzērves. Bet Dzērves turpinās – ar mazajām Dzērvēm, ar koklēm, ar ziņģu projektu. Un būs citi jauni projekti, kā tagad modē teikt. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, vai ne? Un gribas ticēt – ja tu reiz esi bijusi Dzērve, tu vienmēr mazliet būsi Dzērve.

Tādēļ aicinām esošās un bijušās dzērves, vecdzērves un mazās dzērves, dzērvju draugus, ģimenes, slepenos atbalstītājus un līdzjutējus – svinēsim svētkus kopā! Tiekamies, kā vienmēr, pirmajā marta sestdienā uz dzērviski aktīvu un jautru pasākumu! Sekojiet informācijai vai jautājiet dzērvēm!

P.S. Daži Izvilkumi no sen atpakaļ aizpildītām Dzērvju dalībnieku anketām par to, ko katram nozīmē dzērves:

Dzērves ir iespēja sevi emocionāli piepildīt, iemācīties ko jaunu, sajust saknes …
Dzērves ir mana Luksemburgas Latvija, mani savējie – “simtiņš manu bāleliņu” …
Spiedīga bioloģiska vajadzība pēc muzicēšanas, latgaliskas trakuma alkas …
Trimdā sajutu vajadzību pēc latviskuma, dziedu šķībi, bet patīk dejot …